Vieta, ko tauta apdzīvo, ir viens no galvenajiem katras tautas identitātes elementiem. Vieta izpaužas konkrētā fiziskā ainavā (lauki, meži, ezeri, upes, parki, mājas), bet galvenais — vietas izjūtā. Ģeogrāfiskā izjūta saistīta ne tikai ar savas dzīves vietas vai ainavas pazīšanu, bet arī ar pasaules izzināšanu. Viens no nozīmīgākajiem vietas izjūtas stiprināšanas instrumentiem ir zināšanu apguve par savu dzīves vietu (apkaimi, ciemu, novadu, pilsētu, valsti), tās vietu pasaulē un mūsu saikni ar to. Grāmatas autori cer, ka monogrāfija “Latvija. Zeme, daba, tauta, valsts” sniegs jaunas zināšanas par katra lasītāja konkrēto dzīves vietu un par mūsu Latviju kopumā.
Latvijā pēc neatkarības atgūšanas daudzos zinātniskajos rakstos ir uzkrāta ļoti bagātīga informācija par valsts dabu, iedzīvotājiem un tautsaimniecību. Šī informācija ne vienmēr Latvijas iedzīvotājiem ir pieejama, jo tā atrodama gan Latvijā, gan citur pasaulē izdotās zinātniskajās publikācijās. Diemžēl mūsdienīgu grāmatu, monogrāfiju, kas veltītas Latvijas videi, ģeoloģijai un ģeogrāfijai, nav! Par šīs grāmatas idejas priekšteci tās autori uzskata pagājušā gadsimta 30. gados izdevniecībā “Valters un Rapa” izdoto Paula Galenieka un Nikolaja Maltas redakcijā trīs sējumos sagatavoto monogrāfisko darbu “Latvijas zeme, daba, tauta” (1936–1937). Monogrāfijas redaktori ievadā raksta: “Sniegdami šinī darbā līdz šim sakrātās atziņas un datus par mūsu zemi, dabu un tautu, mēs mēģinām raksturot mūsu dzimteni šodien, tagadnes uzskatu apgaismojumā, tā darot plašākām aprindām pieejamu visu to datu un atziņu materiālu, kas līdz šim iekrāts zinātniskos kabinetos un pētīšanas laboratorijās.” Arī monogrāfijas “Latvija. Zeme, daba, tauta, valsts” autori, gatavojot grāmatu, vēlas uzsvērt šo nozīmīgo uzdevumu. Sevišķi nozīmīgi sabiedrībai šie pētījumu rezultāti ir laikā, kad valsts ir atguvusi neatkarību un kļūdām pilnā ceļā meklē pareizo virzienu attīstībai. Šis ir laiks, kad nepieciešams paskatīties uz pieejamiem vides resursiem un sabiedrību kā attīstības virzītāju un to savstarpējo mijiedarbību.
Monogrāfija “Latvija. Zeme, daba, tauta, valsts” ir aktuāla arī saistībā ar vispārējiem globalizācijas procesiem, kuru ietekmē īpaši būtisks kļūst jautājums par nacionālo identitāti. Tā, no vienas puses, ir saistīta ar indivīda piederības izjūtu nacionālai vai valstiskai kopienai, bet, no otras puses, tā ir saistīta ar veidu, kā valsts kā kopiena sevi identificē. Svarīga nacionālās identitātes dimensija bez kopīgās atmiņas un vēstures izpratnes, kultūras vērtībām, vienojošām idejām un ideāliem ir arī vienota izpratne par vidi un tautu. Pētījumi pasaulē rāda, ka nacionālās identitātes jēdziens pastāvīgi attīstās un mainās, jo katra paaudze to definē saskaņā ar savām zināšanām un pastāvošo sociokultūrpolitisko situāciju. Tas novērojams arī Latvijā pēc neatkarības atgūšanas. Piemēram, 20. gs. beigās Latvija sevi identificēja kā tiltu starp Rietumiem un Austrumiem, bet 21. gs. sākumā — kā pasaules “zaļāko” valsti. Monogrāfijas mērķis ir parādīt — lai gan Latvijas teritorija nav liela un iedzīvotāju ir mazāk par diviem miljoniem, tā ir ļoti daudzveidīga un šī daudzveidība ir arī valsts lielākā bagātība. Katru valsts reģionu un vietu mēs varam asociēt ar noteiktu cilvēku kopumu, atšķirīgiem dabas un vides apstākļiem. Mūsu kopējais uzdevums ir atrast Latvijas tautu vienojošos elementus un izmantot daudzveidību attīstībai. Monogrāfijas autori cer, ka visaptveroša Latvijas iepazīšana, lasot šo grāmatu, dos jaunas idejas katras vietas un kopumā visas valsts attīstībai.
Latvijas ainava ir veidojusies ilgstošā laika posmā cilvēka un dabas mijiedarbības rezultātā. Dabas daudzveidība, kā arī dabas un cilvēka mijiedarbības nozīmība ir uzsvērta arī vēsturiskajās monogrāfijās par Latviju, kuras akcentē to kā Latvijas iezīmi. Latvijā vecākā grāmata, kurā pirmo reizi apkopotas skopas ziņas par mūsu teritorijas zemi un dabu, ir izcilā zviedru dabaszinātnieka botāniķa Kārla Linneja skolnieka Jākoba Benjamina Fišera darbs “Versuch einer Naturgeschichte von Livland” (parasti tulko kā “Vidzemes dabas stāsti”), kas iznāca 1778. gadā Leipcigā. Šajā grāmatā 385 lappusēs ir aprakstīta Livonija (tanī skaitā daļa pašreizējās Latvijas teritorijas), tās reljefa virsma, minerāli, klimats, augu un dzīvnieku valsts. Pats autors atzīst, kas ziņas par Livoniju ir ļoti trūcīgas. Darbā izmantotie dati un zinātniskās atziņas bieži bija nepareizas un atsevišķos gadījumos sniedza maldīgu priekšstatu par teritoriju (piem., augstākais kalns Livonijā — Cēsu kalns) un arī par dabas likumsakarībām un procesiem. Tomēr šī grāmata sniedza zināmu ieskatu tā laika dabā un cilvēku dzīves apstākļos (Vidzemē dzīvojuši lāči, bet aitkopībai lielus zaudējumus radījuši vilku bari). 1784. gadā iznāca grāmatas “Vidzemes dabas stāsti” papildinājums, un šajā izdevumā ir ietverts vēl viena K. Linneja skolnieka — Johana Jākoba Ferbera darbs “Einige Anmerkungen zur physischen Erdbeschreibung von Kurland” (“Dažas piezīmes pie Kurzemes fiziskā zemes apraksta”), jo šis zviedru izcelsmes zinātnieks bija profesors Pētera akadēmijā Jelgavā un bieži devās ekspedīcijās ne tikai pa Jelgavas apkārtni, bet arī tālāk.
Tikai pēc 133 gadiem, 1911. gadā, Rīgā iznāca jauns izdevums par Baltijas valstu teritoriju un dabu — Kārļa Reinholda Kupfera “Baltische Landeskunde” (“Baltijas zemes apraksts”), kurā viņš, balstoties uz saviem un citu pētījumu rezultātiem, apraksta Latvijas teritorijas ģeoloģiju, augsnes un veģetāciju. Grāmatas pielikumā ir pievienots arī neliels karšu atlants ar sešām kartēm, starp tām vērtīgākā ir autora sastādītā veģetācijas karte.
1918. gadā nodibinoties Latvijas valstij, viens no pirmajiem uzdevumiem, lai nodrošinātu valsts institūcijas ar visaptverošu informāciju un rūpētos arī par izglītības kvalitāti, bija apkopot jaunākos datus par valsts teritoriju, dabu un tautu. Tā tapa Marģera Skujenieka “Latvija — zeme un iedzīvotāji” (1921). Šis darbs, kas balstīts uz Latvijā veiktiem pētījumiem un statistisko informāciju, piedzīvoja trīs izdevumus. Latvijas neatkarības gados, 1936.–1937. gadā, kā jau iepriekš tika pieminēts, iznāca redaktoru P. Galenieka un N. Maltas sastādītā monogrāfija “Latvijas zeme, daba un tauta” trīs sējumos, kur tika sniegtas tā laika jaunākās zinātniskās atziņas par Latviju.
Pēc Latvijas neatkarības zaudēšanas Jānis Rutkis Zviedrijā 1960. gadā sarakstīja un apgādā “Zemgale” izdeva grāmatu “Latvijas ģeogrāfija”, kurā aprakstīta Latvijas daba, iedzīvotāji un saimniecība. Lai gan pārsvarā tika izmantota informācija par Latvijas brīvvalsts laiku (pagājušā gadsimta 30. gadiem), tā kļuva par nozīmīgāko zinātnisko uzziņu avotu trimdas latviešiem par Latviju. Tā kā šis darbs Latvijā padomju gados nebija pieejams, pēc neatkarības atgūšanas to ar ļoti lielu interesi lasīja arī te.
Padomju periodā Latvijas zinātnieki sagatavoja un izdeva monogrāfiju “Latvijas PSR ģeogrāfija” (1971, izdevniecība “Zinātne”), kurā, balstoties uz tā laika ideoloģiskajām prasībām, apskatīti Latvijas dabas apstākļi, iedzīvotāji un saimniecība. 1975. gadā klajā nāca šīs monogrāfijas otrais papildinātais izdevums. Mūsdienās, lasot šo grāmatu, ir jānodala tā laika ideoloģiskās prasības no zinātniskajiem faktiem.
Katrs no minētajiem darbiem sniedza sabiedrībai informāciju par sava laika zinātnes attīstību un cilvēku zināšanām par Latvijas dabu un sabiedrību. Kopš pēdējiem izdevumiem par mūsu zemes ģeogrāfiju, dabu, tautu ir būtiski mainījusies pieeja, ar kādu tiek pētīta cilvēku dzīves vide. Mūsdienās katra parādība un objekts vairs netiek pētīts atsevišķi, izolēti, bet tiek mēģināts izprast un aprakstīt kopsakarības, integrējot vairākas zinātņu nozares un tajās izmantotās metodes. Tagad, pēc vairāk nekā 40 gadiem, kopš iznākusi pēdējā monogrāfija par Latviju, ģeogrāfi, ģeologi, vides speciālisti, biologi un sociālo zinātņu pārstāvji ir sagatavojuši monogrāfiju “Latvija. Zeme, daba, tauta, valsts”, kurā apkopota jaunākā zinātniskā informācija par Latvijas teritoriju, ģeoloģiju, klimatu, ūdeņiem, augsni un biotu, iedzīvotājiem, saimniecību, teritorijas attīstību, ainavām, dabas daudzveidību un kultūrvēsturisko mantojumu un tā aizsardzību, kā arī par priekšnoteikumiem Latvijas ilgtspējīgai attīstībai. Monogrāfijas autori cer, ka grāmata “Latvija. Zeme, daba, tauta, valsts” būs nozīmīga dāvana Latvijas iedzīvotājiem valsts 100 gadu jubilejā, jo tā sniedz pašu aktuālāko zinātnisko informāciju par Latviju un tās mērķis ir sekmēt Latvijas izaugsmi, tautas un valsts potenciāla atsegšanu, veidot izpratni par to, kas mēs esam un kurp virzāmies. Monogrāfija parāda mūsu vērtības un sasniegumus, attīstības resursus, kā arī iespējamos risinājumus dabas un kultūrvēsturisko vērtību saglabāšanai un ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanai.
Zinātniskie redaktori
profesors Dr. geogr. Oļģerts Nikodemus,
profesors Dr. habil. chem. Māris Kļaviņš